Humanitārajā fakultātē atklāta Valda Ķikāna memoriālā auditorija
Aktualizēts 07.01.2015 11:06
2014. gada nogalē – 18. decembrī – Humanitārajā fakultātē, klātesot kolēģiem, bijušajiem studentiem, tika atklāta emeritus profesora Valda Ķikāna (1929.12.12. – 2013.12.05) memoriālā auditorija.
V. Ķikāns bija izcila personība – literatūrzinātnieks, profesors, dzejnieks. Dzimis Vidzemē – Ērģemes pagasta Ramātskuķos zemnieku ģimenē. Pēc Valkas vidusskolas absolvēšanas studējis LVU Filoloģijas fakultātē Latviešu valodas un literatūras nodaļā. Pēc studijām Valda Ķikāna darba gaitas viņu aizved uz Daugavpili – kā mācībspēks Valdis Ķikāns toreizējā Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā sākotnēji strādāja no 1954.-1960. gadam, tad – kopš 1986. līdz 2008. gadam. Daugavpils, Latgale kļuva par profesora otrajām mājām, kur viņš guva iedvesmu savai radošajai un akadēmiskajai darbībai. Daugavpils posmam pa vidu ir bijis arī Rīgas periods – gan kā LVU aspirantam un docētājam 20. gs. 60. gadu pirmajā pusē, gan kā ZA Valodas un literatūras institūta zinātniskajam līdzstrādniekam no 1967. – 1980. gadam.
V. Ķikāns ir latviešu literatūrzinātnes skolas aizsācējs DU, un daudzi viņa studenti kļuvuši par savas jomas profesionāļiem, turklāt vairāki turpina sava profesora darbu kā docētāji un pētnieki Humanitārajā fakultātē. V. Ķikāns bija pirmais Latviešu literatūras un kultūras katedras vadītājs. Būdams pieredzējis literatūrzinātnieks, viņš iedvesmoja jaunos kolēģus iesaistīties pētniecībā un padarīt to par sava darba pamatu, pats azartiski interesējās par jaunajām vēsmām, piemēram, par feminismu un postmodernismu, veidojot attiecīgus studiju kursus, rakstus, veicot priekšlasījumus un diskutējot par šiem jautājumiem zinātniskajās konferencēs. V. Ķikāna vadībā tika organizēta latviešu literatūrzinātnes sekcija pirmajos Humanitārās fakultātes zinātniskajos lasījumos 90. gadu sākumā, kas laika gaitā kļuva par vienu no būtiskākajiem ikgadējiem notikumiem katedras zinātniskajā dzīvē.
V. Ķikāna interešu lokā vienmēr bija latviešu dzeja un literatūras teorija. Šajās divās jomās kopš 1972. gada viņš ir uzrakstījis pusotra desmita grāmatu un daudzas zinātniskās publikācijas par lirikas un liroepikas teorētiskajiem aspektiem (piemēram, grāmata „Dziedi man, mūza…” (1972), O. Vācieša dzejai veltītā monogrāfija „Tevī kāpj mīļums”(1989), „Mākslinieciskais laiks un telpa latviešu mūsdienu poēmā” (1994), „Lirika: tēli, kompozīcija, žanri, virzieni” (1998)), literatūras virzieniem veltītus pētījumus (viens no pēdējiem – „Eiropas literārie virzieni Latvijā” (2005)). Monogrāfijas, dzejoļu krājumi, daudzās zinātniskās publikācijas par O. Vācieti, I. Ziedoni un citiem saviem laikabiedriem, kā arī periodikā publicētie raksti un recenzijas vienmēr būs nozīmīgs latviešu literatūras izpētes procesa mantojums.
V. Ķikāns bija un paliks ne tikai literatūrzinātnieks un docētājs, bet arī dzejnieks – dzejoļu krājumi „Sievietes vārdi” (1984), „Tāds, māte Latvija, tavs pavasaris” (1991), „Latgalē dzimusī” (2000), „Ir un nav” (2002) ierakstīti latviešu lirikā – nozīmīgi un paliekoši.
Papildu informācija:
Humanitārās fakultātes
Latviešu un literatūras katedra
e-pasts: llkk@du.ces.lv