“Mīlestības jūtu pilna daiļrade”
Datums: 08 Jun - 17 Jun
Laiks: Visu dienu
Aleksandrs Puškins (Александр Сергеевич Пушкин) dzimis 1799. gada 6. jūnijā un miris 1837. gada 10. februārī – krievu dzejnieks, dramaturgs un prozaiķis, krievu literārās valodas reformators, vēsturiski kritisku sacerējumu autors. Puškins ir viens no izcilākajiem krievu rakstniekiem un dzejniekiem. Viņa teksti tiek uzskatīti par vieniem no prestižākajiem krievu literatūras sacerējumu paraugiem, līdzīgi kā Dante Aligjēri Itālijā vai Johans Volfgangs fon Gēte Vācijā. Puškinu, vēl dzīvam esot, sauca par ģēniju. No 1820. gadu otrās puses viņu sāka uzskatīt par “varenāko” krievu dzejnieku, un izveidojās viņa personības kults.
Puškina darbi viņa attīstības gaitā sadalāmi vairākos posmos. Vispirms tā sauktās Liceja laika dzejas un dzeja līdz 1820. gadam. Ap 1820. gadu Puškina talants jau pilnīgi izveidojies un nobriedis. Šajā darbības periodā radusies arī teiku poēma ,,Ruslans un Ludmila” (1817 – 1820), diezgan neievērojama saturā, bet neaizsniedzama ar savu brīnišķi veidotu, skanīgi lokanu pantu. Romantisma jutoņa un baironisma iespaids vispilnīgāk izpaužas 20- to gadu poēmās: ,,Kaukāza gūsteknis” (1821) un ,,Brāļi – slepkavas” (1821). Vislabākais no Puškina romantiskajiem sacerējumiem ir ,,Čigāni” (1824), kas pieskaitāms krievu dzejas slavenākajiem darbiem. Puškina reālisms nobriest pamazām, pārvērtējot un kritizējot vecos ideālus. Baironisma kritika sastopama pantu romānā ,,Jevgeņijs Oņegins” (1823 – 1831). Jaunā reālisma garā un kā vienkārši humoristiskas parodijas rakstītas vairākas mazākas poēmas (,,Grāfs Nulins”, ,,Mājiņa Kolomnā”, ,,Bahčisarajas fontāns”).
Jaunu etapu Puškina mākslinieciskās attīstības gaitā rāda pievēršanās vēsturiskām tēmām. Pirmais darbs šajā nozarē ir traģēdija ,,Boriss Godunovs” (1825). No pārējiemPuškina vēsturiskajiem darbiem minama poēma ,,Poltava” (1828), līdzvērtīga ,,Poltavai” poēma ,,Vara Jātnieks” (1833). Saturā dzejiski, formā meistariski veidoti arī Puškinaīsākie dramatiskie fragmenti. ,,Skopais bruņinieks” – dziļa cilvēka skopulības analīze uz viduslaiku fona. ,,Mocarts un Saljēri”- dziļdomīga psiholoģiska etīde par ģēnija dabu un skaudību, kas izvēršas nepārvaramā, noziedzīgā kaislē. ,,Akmens viesis” – drosmīgs mēģinājums apgaismot neskaitāmas reizes tēloto Don Žuāna raksturu no citas puses. Sevišķā grupā jāiedala Puškina slāvu pasaku dzejas, tādas kā ,,Par caru Saltanu” (1831), ,,Par priesteri un viņa strādnieku” (1831), ,,Par zvejnieku un zivtiņu” (1831), ,,Par mirušo carieni un septiņiem varoņiem” (1833), ,,Par zelta gailīti” (1834), bez tam vēl skaisto pasaku ,,Nāra” (1832). Šajā grupā iederas arī virkne atdzejojumu ,,Rietumslāvu dziesmas” (1827). Nozīmīgāko stāstu vidū minami ,,Nelaiķa Ivana Petroviča Belkina stāsti” (1830), ,,Dubrovskis” (1833). Vislabākais un pie tam arī vispopulārākais Puškina stāsts ir ,,Kapteiņa meitiņa” (1833), bet vislielākie panākumi sava laika publikā tomēr ,,Pīķa dāmai” (1836) ar tās diezgan fantastisko un pārdabisko saturu.
Papildus informācija:
DU Bibliotēka
Saules iela 1/3
Daugavpils, LV5401
Tālr.: 65424639; 65440821
e-pasts: biblioteka@du.ces.lv