Grāmata – jubilāre. 690 gadi pasaules literatūras piemineklim Dantes grāmatai „Dievišķā komēdija”
Datums: 10 Oct - 04 Nov
Laiks: Visu dienu
10.10.2011-04.11.2011, Filoloģijas zinātņu un daiļliteratūras abonements (Vienības iela 13)
Dievišķā komēdija (itāļu: La Divina Commedia) ir Dantes no 1308. gada līdz viņa nāvei 1321. gadā sarakstīta liroepika. Tā tiek uzskatīta par vienu no pirmajiem un izcilākajiem itāļu un pasaules literatūras darbiem.
Dante pats savu darbu nav nosaucis par Dievišķo Komēdiju, bet vienkārši par Komēdiju, jo viduslaikos par komēdiju mēdza saukt darbu ar bēdīgu sākumu un laimīgām beigām. Vēlākos laikos Dantes Komēdijai piešķīra epitetu „divina” (dievišķā), jo dienvidnieki toreiz visu, ko apbrīno, labprāt apveltī ar šo īpašības vārdu. Pirmais, kas šo epitetu piešķīris Dantes darbam, bijis viņa pirmais biogrāfs un komentators – Bokačo.
Poēmas pamatā ir viduslaiku literatūrā populārais ,,sāpju ceļa” žanrs, tas ir, stāsti par to, kā cilvēkam izdevies ielūkoties viņpasaules noslēpumos. Dante ved cilvēku pazemē, lai spriestu tiesu par cilvēku noziegumiem un netikumiem, lai piespiestu tos dzīvot, kā pienākas. Lai atrastu maldu ceļu, cilvēkam jāiepazīst pašam sevi.
„Dievišķajai Komēdijai” raksturīga neparasti skaidra, pārdomāta kompozīcija. Poēma iedalīta 3 gandrīz vienāda lieluma daļās: ELLE, ŠĶĪSTĪTAVA, PARADĪZE. Katru no šīm daļām veido 33 dziesmas, tas tādēļ, ka Kristus zemes virsū dzīvojis trīsdesmit trīs gadus, un prologs darba sākumā, kopā – 100 dziedājumi, katra daļa beidzas ar vienu un to pašu vārdu – ,,zvaigznes”. Skaitļa 3 un no tā atvasinātā skaitļa 9 biežais lietojums poēmā izskaidrojams ar tā mistisko nozīmi (tas simbolizē kristīgās trīsvienības ideju). Katrai daļai ir savs raksturīgais krāsu tonis: ELLE – sabiezinātas, draudīgas krāsas (sarkanā un melnā), ŠĶĪSTĪTAVA – maigākas, bālākas (pelēkzilas, zaļganas, dzeltenas), PARADĪZE – apžilbinošs spožums un dzidrums (gaišas krāsas).
,,Dievišķā komēdija” bija sarakstīta vienkāršā, tautai saprotamā valodā (itāļu, nevis latīņu), tas arī sekmēja poēmas straujo popularitāti tautā. Dantes poēma bija domāta tautai, un viņa to pieņēma. Sevišķa popularitāte tai bija 19.gs. nacionālās atbrīvošanās gados, kad Danti sāka cildināt kā dzejnieku – trimdinieku, cīnītāju par Itālijas apvienošanu. Jau 14.gs. poēmas fragmenti skanēja laukumos. Šī iedibinātā tradīcija Itālijā saglabājusies līdz mūsdienām.
Dante pats savu darbu nav nosaucis par Dievišķo Komēdiju, bet vienkārši par Komēdiju, jo viduslaikos par komēdiju mēdza saukt darbu ar bēdīgu sākumu un laimīgām beigām. Vēlākos laikos Dantes Komēdijai piešķīra epitetu „divina” (dievišķā), jo dienvidnieki toreiz visu, ko apbrīno, labprāt apveltī ar šo īpašības vārdu. Pirmais, kas šo epitetu piešķīris Dantes darbam, bijis viņa pirmais biogrāfs un komentators – Bokačo.
Poēmas pamatā ir viduslaiku literatūrā populārais ,,sāpju ceļa” žanrs, tas ir, stāsti par to, kā cilvēkam izdevies ielūkoties viņpasaules noslēpumos. Dante ved cilvēku pazemē, lai spriestu tiesu par cilvēku noziegumiem un netikumiem, lai piespiestu tos dzīvot, kā pienākas. Lai atrastu maldu ceļu, cilvēkam jāiepazīst pašam sevi.
„Dievišķajai Komēdijai” raksturīga neparasti skaidra, pārdomāta kompozīcija. Poēma iedalīta 3 gandrīz vienāda lieluma daļās: ELLE, ŠĶĪSTĪTAVA, PARADĪZE. Katru no šīm daļām veido 33 dziesmas, tas tādēļ, ka Kristus zemes virsū dzīvojis trīsdesmit trīs gadus, un prologs darba sākumā, kopā – 100 dziedājumi, katra daļa beidzas ar vienu un to pašu vārdu – ,,zvaigznes”. Skaitļa 3 un no tā atvasinātā skaitļa 9 biežais lietojums poēmā izskaidrojams ar tā mistisko nozīmi (tas simbolizē kristīgās trīsvienības ideju). Katrai daļai ir savs raksturīgais krāsu tonis: ELLE – sabiezinātas, draudīgas krāsas (sarkanā un melnā), ŠĶĪSTĪTAVA – maigākas, bālākas (pelēkzilas, zaļganas, dzeltenas), PARADĪZE – apžilbinošs spožums un dzidrums (gaišas krāsas).
,,Dievišķā komēdija” bija sarakstīta vienkāršā, tautai saprotamā valodā (itāļu, nevis latīņu), tas arī sekmēja poēmas straujo popularitāti tautā. Dantes poēma bija domāta tautai, un viņa to pieņēma. Sevišķa popularitāte tai bija 19.gs. nacionālās atbrīvošanās gados, kad Danti sāka cildināt kā dzejnieku – trimdinieku, cīnītāju par Itālijas apvienošanu. Jau 14.gs. poēmas fragmenti skanēja laukumos. Šī iedibinātā tradīcija Itālijā saglabājusies līdz mūsdienām.
Papildus informācija:
Natālija Makašina
DU Bibliotēka
e- pasts: natalija.makasina@du.ces.lv